Rīgas Doma ērģeles

Rīgas Doma ērģeles


E. F. Walcker & Co 1883./1884. gadā būvētās Rīgas Doma ērģeles ir izcils un unikāls instruments. Tas ir vēlīnā romantisma perioda ērģeļbūves augstāko sasniegumu paraugs, kuram grūti atrast līdzvērtīgu Eiropā.


Šī instrumenta vēsture sākās 1881. gada 16. novembrī Rīgas Domā, kad tiek parakstīts līgums ar ērģeļbūves firmu E. F. Walcker & Co Ludvigsburgā. Firma jau tolaik bija slavena ar veiksmīgi uzbūvētām ērģelēm Štutgartē, Frankfurtē, Minhenē, Ulmē, Tallinā, Pēterburgā. Doma administrācija pasūtīja ērģeles ar 102 skanošiem reģistriem, ērģeļbūvētāji apņēmās 18 - 20 mēnešos tās izgatavot un uzstādīt par 75 000 markām. Rīgas Doma ilggadīgais ērģelnieks un mūzikas direktors Vilhelms Bergners (Wilhelm Bergner 1837–1907) rosināja savākt vēl papildus 6300 rubļus, lai ērģelēs būtu 120 reģistri. Ērģeļbūvētājs Kārlis Valkers pievienoja vēl 4 reģistrus, lai celtu firmas prestižu. Un tā 1884. gada janvārī Rīgas Domā sāka skanēt tobrīd pasaulē lielākās un modernākās 124 reģistru ērģeles, kurās tika izmantoti jaunākie tehniskie risinājumi: barkera mašīna, crescendo veltnis, gatavās un brīvās kombinācijas.


Instrumenta atklāšana notika 1884. gada 19. janvārī (pēc jaunās laika skaitīšanas sistēmas 31. janvārī). Vakara koncertā piedalījās Doma baznīcas ērģelnieks Vilhelms Bergners, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģelnieks, Jelgavas (Mitau) mūzikas direktors Rūdolfs Postelis (Rudolf Postel 1820 – 1889) un Pēterburgas konservatorijas ērģeļklases vadītājs Luijs Homiliuss (Louis Homilius 1845 – 1908). Koncertā izskanēja ievērojamā ungāru komponista Ferenca Lista kompozīcija “Lai Dievu visi teic” (Nun danket alle Gott, 1883), kas komponēta ērģeļu atklāšanai.  Tā atskaņojama gan ērģelēm solo, gan kopā ar kori un metāla pūšamajiem instrumentiem.


Grandiozā instrumenta konstrukcija ir 25 m augsta, 11 m plata un 10 m dziļa. Ērģelēm ir 6718 stabules, kas izvietotas uz 26 vējlādēm. Apmēram puse stabuļu izgatavotas no koka: priedes, kļavas, ozola, bumbieres, ābeles; pārējās veidotas no svina un alvas sakausējuma. Stabuļu izmēri ir dažādi –  lielākās pārsniedz 10 metru augstumu, bet mazākās ir tikai 13 milimetru garas. Instruments aptver milzīgu skaņu augstuma diapazonu un tembru daudzveidību. Ieklausoties ērģeļu skaņās, var sadzirdēt veselu orķestri, kas atspoguļojas arī reģistru nosaukumos: Viola di alta, Violine, Cor Anglais, Trompete, Oboë, Fagott & Oboe, Physharmonika. Daži reģistri izceļas ar poētiskiem nosaukumiem: Unda maris (jūras vilņi), Vox celeste (debesu balss), Vox angelica (eņģeļa balss), Vox humana (cilvēka balss).


Doma ērģelēm ir divi spēles galdi, kas, tāpat kā ērģeļu stabules, ir izvietoti divos balkonos. Augšējam spēles galdam ir 4 manuāļi un pedāļa klaviatūra. Apakšējā balkonā ir viena manuāļa spēles galds, kas savienots ar ceturtā manuāļa (Schwellwerk) reģistriem. Spēles un reģistru traktūra ir mehāniska, gaisa piegādi stabulēm nodrošina elektromotors un 10 dažāda lieluma plēšas.


Rīgas Doma Walcker instrumentu jau neilgi pēc instrumenta uzbūvēšanas skāra pārmaiņas. 19. un 20. gs. mijā apakšējo balkonu nojauca, bet tur esošās ērģeļu stabules pārnesa uz lielo balkonu. To, savukārt, paplašināja ar mērķi iegūt vairāk vietas mūziķiem. Šādā izskatā instruments saglabājās arī pēc remonta, ko no 1959. līdz 1962. gadam veica vācu firma Hermann Eule no Baucenes (Bautzen). Tika remontēta ērģeļu mehāniskā daļa un izgatavotas trūkstošās stabules. Pēc ļoti intensīviem koncertdarbības gadiem, sagaidot ērģeļu simtgadi,  laikposmā no 1981. līdz 1984. gadam holandiešu firma Flentrop - Orgelbouw b.v. no Zāndamas (Zaandam) pilnībā rekonstruēja un restaurēja instrumentu, atjaunojot Doma ērģeļu izvietojumu divos balkonos. Līdz ar to pasaulslavenās ērģeles atguva savu sākotnējo uzbūvi un skanējuma kvalitāti.


Rīgas Doma ērģelēm ir grezna instrumenta redzamā daļa jeb prospekts. Tā kompozīcija – trīs lielie stabuļu torņi, starp kuriem sakārtotas mazo stabuļu rindas, un daudzie ornamentālie un figurālie kokgriezumi –  ir saglabājusies līdz mūsdienām no 1601. gada, kad  Jakobs Rābs (Jacob Raab † 1609)  no Lībekas pabeidza jauno instrumentu pēc 1547. gada ugunsgrēka. Tas ir viens no vecākajiem  saglabātajiem ērģeļu prospektiem Eiropā. 


Pēc Ziemeļu kara 1721. gadā Rīgas Domā notiek plaši remontdarbi, kuru laikā tiek pārbūvēts arī  ērģeļu prospekts. Tas tiek papildināts ar četriem lieliem, izteiksmīgiem kokgriezumiem, rekonstruēta viena rātskunga figūra un viss prospekts pārkrāsots zilā krāsā.


Pēdējo prospekta pārbūvi no 1773. līdz 1776. gadam veic ērģeļbūvētājs Heinrihs Andreass Konciuss (Heinrich Andreas Contius 1708–1786), kuru slavenais komponists J. S. Bahs, rekomendējot kādas Leipcigas baznīcas ērģeļu būvei, nosaucis par "krietno meistaru no Halles". Šajā laikā tiek uzbūvēti prospektam simetriski pedāļa stabuļu torņi, ko grezno rokoko stila motīvi. Jaunās prospekta daļas tiek krāsotas zilos toņos, cenšoties pieskaņoties senāko detaļu zilajam marmorējumam. Pēdējā prospekta restaurācija tika veikta no 2000. līdz 2018. gadam. 

Pie taisnības atgriezīsies tiesa un Viņam pakaļ – visi sirdsskaidrie!